Man ir divdesmit seši gadi, esmu students, kas nekad nespēja pabeigt studijas, un strādāju par apkalpojošo personālu vienā Rīgas viesnīcā. Izklausās depresīvi, vai ne? Bet patiesība ir tāda, ka esmu iemācījies būt laimīgs ar to, kas man ir, un tas, iespējams, ir lielākais sasniegums manā dzīvē. Kā es pie tā nonācu? Caur kļūdām. Daudzām, daudzām kļūdām. Sākumā es biju perfekcionists – man vajadzēja, lai viss ir ideāli, pretējā gadījumā es justos kā neveiksminieks. Šī domāšana mani izpostīja. Es pametu universitāti, jo nevarēju izturēt spiedienu. Es pametu labas attiecības, jo baidījos, ka esmu par sliktu savai draudzenei. Es pat pametu sporta zāli, jo nevarēju pacelt tik daudz, cik citi. Mana dzīve bija virkne aizbēgšanu, nevis mēģinājumu. Līdz kādam vakaram, kad mans kolēģis Pēteris, kurš viesnīcā strādā par reģistratoru, man ieteica pamēģināt spēles internetā. "Zini, Artur," viņš teica, "tajā nav nekā sarežģīta. Tu zaudē, tu laimē, bet galvenais – tu iemācies pieņemt abus variantus." Es toreiz pasmējos, bet viņa vārdi palika manā galvā.
Vienā brīvā vakarā, kad man bija garlaicīgi un es jau biju iztērējis visas sociālo tīklu lentes, es atvēru datoru un ierakstīju meklētājā to, ko Pēteris bija teicis. Pirmais, kas man iekrita acīs, bija koša saskarne ar daudzām spēlēm. Es jutos nedaudz apmulsis, bet arī ieintriģēts. Es nospiedu reģistrācijas pogu, un pēc dažām sekundēm jau biju iekšā. vavada online – tas bija vārds, kas parādījās mans ekrānā, kad es pabeidzu reģistrāciju. Es iemaksāju desmit eiro – tik daudz, cik biju gatavs zaudēt, nemirkšķinot. Un tad es sāku spēlēt. Es izvēlējos spēli ar dinozauriem – tur bija triceratopsi, t-reksi un olas. Pirmie piecpadsmit griezieni – nekas. Es zaudēju piecus eiro. Es jau gribēju beigt, bet tad es atcerējos Pētera vārdus – "iemācies pieņemt abus variantus". Es turpināju. Nākamajos desmit griezienos es laimēju astoņus eiro atpakaļ. Tad atkal zaudēju. Tad laimēju. Līdz brīdim, kad man beidzās nauda, es biju zaudējis tikai divus eiro no sākotnējiem desmit. Divus eiro par pusstundu izklaides. Es pasmējos. Tas bija lētāk nekā kino.
Šī pieredze man lika aizdomāties. Es biju iemācījies, ka zaudēt nav tik sāpīgi, ja tu iepriekš zini, ka vari to atļauties. Nākamajā reizē es iemaksāju piecpadsmit eiro, bet šoreiz es nolēmu eksperimentēt. Es izvēlējos spēli ar augstu dispersiju – tādu, kurā laimesti ir reti, bet lieli. Es zaudēju desmit eiro bez neviena laimesta. Man bija palikuši pieci. Es jau gribēju padoties, bet tad pēkšņi – trāpīju kombinācijā, kas man atnesa sešdesmit eiro. Es nespēju noticēt. Es izmaksāju piecdesmit un atstāju desmit. Un tad es izslēdzu datoru. Es negribēju kļūt mantkārīgs. Es gribēju izbaudīt to sajūtu, ka esmu laimējis, bet neļaut tai mani apžilbt. Šī spēja – apstāties, kad esi priekšā – man bija jauna. Agrāk es būtu turpinājis, līdz viss būtu zaudēts. Bet tagad es sapratu, ka kontrole ir svarīgāka par laimestu.
Pagāja daži mēneši, un es izveidoju sev sistēmu. Katru piektdienu pēc darba, pirms došanās mājās, es apsēžos viesnīcas darbinieku istabā ar kafiju un pusstundu spēlēju. Es iemaksāju ne vairāk kā desmit eiro. Es spēlēju tikai vienu spēli – to, kas man tajā brīdī patīk. Ja es laimēju vairāk nekā piecdesmit eiro, es izmaksāju visu un nākamajā dienā nopērku sev kaut ko jauku – grāmatu, jaunu kafijas tasi, biļeti uz koncertu. Ja zaudēju, es zaudēju – tā ir maksa par izklaidi. Šī vienkāršā filozofija mainīja manu dzīvi. Es pārstāju baidīties no zaudējumiem kopumā. Es sapratu, ka dzīvē ne vienmēr var uzvarēt. Dažreiz tu zaudē darbu, dažreiz attiecības, dažreiz naudu. Bet svarīgi ir tas, kā tu pret to attiecies. Ja tu uztver zaudējumu kā pieredzi, nevis kā katastrofu, tu vari no tā mācīties. Vienā no piektdienām es laimēju simt divdesmit eiro. Es nopirku sev jaunu somu, kas man bija vajadzīga darbam. Citā piektdienā es zaudēju visus desmit eiro, bet nekas – es pasmējos un aizgāju mājās. Svarīgākais bija tas, ka es jutos brīvs. Brīvs no bailēm.
Es atceros vienu vakaru, kad biju īpaši noguris. Viesnīcā bija ieradusies liela tūristu grupa, un man nācās strādāt divpadsmit stundas. Kad atnācu mājās, es atvēru savu telefonu, lai atpūstos. vavada online bija atvērts jau no rīta, un es nolēmu, ka šoreiz spēlēšu tikai piecas minūtes, lai nomierinātu nervus. Es iemaksāju piecus eiro. Pirmajā griezienā es laimēju desmit. Otrajā – neko. Trešajā – vēl piecus. Ceturtajā – es trāpīju bonusa raundā, kur man vajadzēja savākt ziedus. Es savācu tik daudz, ka mana bilance uzlēca līdz astoņdesmit eiro. Es pasmējos – atkal veiksme. Es izmaksāju septiņdesmit eiro, atstāju desmit, un nākamajā dienā nopirku mammai puķes. Viņa bija pārsteigta. Es jutos lepns.
Bet lielākā mācība nāca nevis no laimesta, bet no zaudējuma. Kādu piektdienu es biju pārlieku pašpārliecināts. Es biju laimējis trīs nedēļas pēc kārtas, tāpēc es nolēmu iemaksāt divdesmit eiro, nevis desmit. Es spēlēju spēli ar pirātu tēmu, un es zaudēju. Visus divdesmit. Piecās minūtēs. Es sēdēju un skatījos uz ekrānu, un manā galvā skanēja balss: "Redzi? Tu esi neveiksminieks. Tu neko nevari." Bet tad es dziļi ieelpoju. Es atcerējos, ka tas ir tikai divdesmit eiro. Viena vakariņa kafejnīcā. Ne vairāk. Es pasmējos pats par sevi. "Labi, tu zaudēji. Un ko tālāk?" Nekas. Pasaule nebeidzās. Es aizvēru datoru, uzvārīju tēju un noskatījos smieklīgu video. Nākamajā rītā es pamodos un jutos normāli. Šī pieredze man parādīja, ka manas bailes no neveiksmes bija smieklīgas. Es tik ilgi biju baidījies zaudēt, ka biju aizmirsis, ka zaudējums ir tikai zaudējums. Tas nenosaka to, kas tu esi.
Kopš tā laika es esmu kļuvis drosmīgāks arī citās dzīves jomās. Es pieteicos darba intervijai, kuru iepriekš būtu ignorējis, jo domāju, ka esmu par sliktu. Es to nokārtoju un saņēmu paaugstinājumu. Es atsāku sportot, nebaidoties, ka citi mani vēros. Es pat sāku satikties ar kādu jauku meiteni no viesnīcas restorāna, jo beidzot pārstāju baidīties no noraidījuma. Vai tas viss ir saistīts ar spēlēm? Daļēji, jā. Spēles man iemācīja, ka risks nav ienaidnieks. Risks ir daļa no dzīves. Tu vari zaudēt desmit eiro, bet tu vari arī laimēt simtu. Tu vari uzaicināt kādu uz randiņu un saņemt "nē", bet tu vari saņemt arī "jā". Neviens nezina, pirms nav pamēģinājis. Un pats svarīgākais – zaudējums nav katastrofa. Tā ir tikai informācija. Informācija, ko izmantot nākamajam mēģinājumam.
Es joprojām spēlēju. Reizi nedēļā, desmit eiro, pusstunda. Dažreiz es laimēju, dažreiz zaudēju. Bet tagad es smaidu abos gadījumos. Jo es zinu, ka dzīve nav tikai uzvaras. Dzīve ir arī kļūdas, kritieni un pacelšanās. Un, ja tu iemācies smieties par savām kļūdām, tu esi uzvarējis lielāko kauju. Es nēsāju šo mācību sev līdzi katru dienu, dodoties uz darbu, satiekot draugus, veidojot nākotni. Paldies, nejaušība. Paldies, Pēter. Un paldies, vavada online, ka man parādīji, ka zaudēt nav tik baisi, kā es domāju. Jo tagad es zinu – vienīgais īstais zaudējums ir neizmēģināt vispār. Un es esmu noguris no neizmēģināšanas. Es esmu gatavs kļūdīties. Es esmu gatavs smieties. Es esmu gatavs dzīvot.