Man ir trīsdesmit viens gads, un es esmu friziere. Ne tāda, kas strādā kādā smukā salonā Vecrīgā ar baltiem halātiem un dārgām smaržām, bet gan tāda, kas pieņem klientus savās mājās – nelielā istabā, ko pārvērtu par darba vietu, ar vienu krēslu, vienu spoguli un vienu fēnu, kuram jau pieci gadi un kurš reizēm smird pēc dzegušas spuldzes. Man ir klienti, kuri nāk regulāri – pārsvarā kaimiņienes un viņu meitas, daži vīrieši, kuriem vajag tikai “nocirst galus”. Alga ir tāda, ka pietiek īrei par šo istabu, pārtikai, bet reti kad paliek pāri kaut kam, ko varētu nosaukt par greznību. Pēdējos trīs gadus esmu sapņojusi par savu mazo salonu. Ne jau lielu – divus krēslus, normālu apgaismojumu, varbūt kādu dīvānu, kurā klienti var gaidīt. Bet sapnis maksāja apmēram piecus tūkstošus – jauns aprīkojums, remonts, mēbeles. Es krāju. Katru mēnesi noliku piecdesmit eiro malā. Pēc gada man būtu seši simti. Pēc pieciem – trīs tūkstoši. Es jutos kā bruņurupucis, kas rāpo pretī mērķim, bet zina, ka nokļūs tikai tad, kad būs jau par vēlu.
Pirms diviem mēnešiem man pienāca trīsdesmit pirmā dzimšanas diena. Es par to aizmirsu. Nē, tiešām – es pamodos, izdzēru kafiju, nogriezu matus trim klientēm, pēc tam vakariņoju ar makaroniem un skatījos televizoru. Tikai vēlā vakarā es pamanīju, ka manā telefonā ir ieplānots atgādinājums “Dzimšanas diena”. Es pasmējos pati par sevi. Kā gan var aizmirst savu dzimšanas dienu? Tikai tad, kad tev ir trīsdesmit viens un tu dzīvo viena, un neviens nesvin, un tu jau sen esi pieradusi, ka šī diena ir tāda pati kā jebkura cita. Bet tas mani nedaudz noskubināja. Es nodomāju – varbūt vajadzētu kaut ko izdarīt tikai sev. Nevis taupīt, nevis domāt par rītdienu, bet vienkārši… izklaidēties. Es atcerējos, ka mans kaimiņš Normunds pirms kāda laika stāstīja par kādu vietni, kur viņš spēlē. Normunds ir pensionārs, kuram ir pārāk daudz brīvā laika un pārāk maz hobiju. Viņš teica, ka dažreiz ieliek piecus eiro un aizņem vakarā. Es domāju – kāpēc gan ne? Man ir tiesības uz kaut ko jautru savā dzimšanas dienā, pat ja tā ir tikai viltota kazino spēle.
Es atvēru datoru, ierakstīju meklētājā nosaukumu, ko Normunds pieminēja, un tā es atradu Vavada oficiālais portāls. Sākumā es tikai pētīju. Spēles izskatījās košas un kaut kā bērnišķīgi aizraujošas – ar burvjiem, dārgumiem, noslēpumainām meža takām. Es reģistrējos, ieliku divdesmit eiro. Tikai divdesmit. Savā dzimšanas dienā es atļāvos zaudēt divdesmit. Es izvēlējos spēli ar tauriņiem un ziediem. Man patika krāsas. Griezu lēni, ar desmit centu likmēm. Sākumā zaudēju trīs eiro. Tad uzvarēju piecus. Tad atkal zaudēju. Tā jau pusstundu. Es biju mīnusā par kādiem astoņiem eiro, bet man tas nesāpēja. Tā bija mana dāvana sev – stunda, kurā man nav jādomā par nākotni. Tikai par to, vai nākamais grieziens būs sarkans vai zils.
Pēc stundas es pamanīju citu spēli – tumšāku, ar burtiem un dīvainiem simboliem, kas atgādināja senos ēģiptiešu hieroglifus. Es izmēģināju. Likme piecdesmit centi. Pirmie desmit griezieni – nekas. Nākamie desmit – eiro laimests. Tad es palielināju likmi uz vienu eiro. Es biju iedzērusi vienu alu, un manī bija tā drosme, kuras ikdienā trūkst. Es spēlēju pusstundu, un mana bilance auga lēnām – no divpadsmit eiro līdz divdesmit, līdz trīsdesmit, līdz četrdesmit. Es biju priecīga kā bērns. Astoņi eiro peļņa! Neprāts, protams. Bet man likās, ka esmu ģēnijs.
Un tad notika kaut kas, ko neviens negaida, pat tie, kuri spēlē katru dienu. Es nospiedu griezienu, un ekrānā parādījās trīs vienādi simboli – zelta vabolītes. Pēc tam vēl divas. Pēc tam vēl viena. Ekrāns kļuva violets, un uz tā uzrakstījās “bonus round”. Man vajadzēja izvēlēties vienu no četrām lādītēm. Es izvēlējos to, kas bija kreisajā pusē. Lādīte atvērās, un no tās izlēca divdesmit pieci bezmaksas griezieni. Es sāku griezt. Pirmajā griezienā laimēju četrus eiro. Otrajā – septiņus. Trešajā – divpadsmit. Katrā nākamajā summas auga. Es skatījos uz ekrānu ar atvērtu muti. Kad beidzās visi divdesmit pieci griezieni, manā bilancē bija četri simti astoņdesmit eiro. Četri simti astoņdesmit! Es biju laimējusi gandrīz piecsimt. Ar divdesmit eiro. Ar saviem divdesmit.
Es izņēmu laukā trīs simtus. Simts astoņdesmit atstāju. Man likās, ka esmu gudra. Gudrāka par visiem tiem, kuri zaudē visu, jo neprot apstāties. Bet es neapstājos. Es turpināju. Palielināju likmi uz diviem eiro. Sāku spēlēt vēl vienu – ar dārgakmeņiem un zelta monētām. Desmit minūšu laikā zaudēju piecdesmit. Tad uzvarēju trīsdesmit. Tad zaudēju vēl četrdesmit. Man palika deviņdesmit. Es bija atgriezusies gandrīz tajā pašā vietā, kur sāku. Bet es nebaidījos. Es biju iemīlējusies šajā procesā. Tās nebija mantkārība. Tas bija prieks. Prieks par to, ka es, friziere bez sava salona, varu justies kā dāma, kas izlemj, kur likt savu naudu.
Es aizgāju gulēt trijos naktī. No rīta pamodos un atvēru Vavada oficiālais portāls atkal. Man vēl bija tie deviņdesmit eiro. Es nolēmu – šodien spēlēšu, līdz tie būs beigušies vai līdz es uzvarēšu kaut ko lielāku. Tā bija mana pēcdzimšanas dienas dāvana sev. Es sāku ar likmi piecdesmit centi. Griezu lēni, metodiski, it kā grieztu matus – rūpīgi, ar mīlestību. Pēc pusstundas man bija divi simti. Pēc stundas – četri simti. Es nevarēju noticēt. Es skatījos uz bilanci un domāju – varbūt tā ir kļūda. Varbūt es esmu aizmigusi. Bet nē. Es biju nomodā. Un mana bilance auga. Līdz pusdienlaikam man bija tūkstotis divi simti. Es izņēmu tūkstoti. Divi simti atstāju. Tad es izslēdzu datoru un aizgāju pastaigā. Bija saulains. Putni dziedāja. Man likās, ka es eju pa citu pilsētu – tādu, kurā viss ir iespējams.
Nākamo nedēļu es spēlēju katru vakaru. Ne jau ilgi – stundu, divas. Es uzvarēju, zaudēju, bet kopumā mana bilance auga. Divi tūkstoši. Trīs tūkstoši. Četri. Kad es sasniedzu piecus tūkstošus, es apstājos. Es izņēmu visu. Es aizvēru kontu. Es teicu sev – pietiek. Pieci tūkstoši ir tieši tik, cik man vajag salonam. Ne centa vairāk, ne centa mazāk. Tā bija mana robeža. Es to zināju. Tāpēc es pārtraucu.
Es atrodu telpu. Nelielu, ielas līmenī, ar lieliem logiem. Remonts aizņēma mēnesi. Es pati krāsoju sienas gaiši pelēkas – neitrālas, lai matu krāsas neizskatās dīvaini. Nopirku divus jaunus krēslus, lielu spoguli ar gaismām apkārt, dīvānu, kas bija atlaides, jo tam bija neliels skrāpējums vienā malā. Plauktos saliku šampūnus un balzāmus, kas smaržoja pēc kokosriekstiem un mandarīniem. Kad pirmais klients iegāja pa durvīm, es gandrīz izplūdu asarās. Tā bija veca kundze, kurai es griezu matus jau gadus desmit. Viņa apsēdās, paskatījās apkārt un teica: “Cik skaisti tev te ir.” Es pasmaidīju. “Jā,” es teicu. “Ir.”
Tagad, kad mani jautā, kā es dabūju naudu salonam, es saku – uzvarēju. Lielākā daļa domā, ka es runāju par loteriju. Es nelaboju. Lai viņi domā, ko grib. Bet tuvākie draugi zina patiesību. Un viņi dažreiz jautā – vai es vēl spēlēju? Nē. Es vairs nespēlēju. Man nav vajadzības. Es katru dienu nāku uz savu salonu, atveru durvis ar savu atslēgu, ieslēdzu gaismu, un tas ir mans laimests. Katrs klients, kurš apsēžas manā krēslā, katrs eiro, ko es nopelnu, ir pārāk vērtīgs, lai to liktu uz ruletes rata. Bet es nekad neaizmirstu tās nedēļas. Tos vakarus, kad es sēdēju pie datora ar alu rokā un skatījos, kā aug mana bilance. Tās nebija tikai nauda. Tās bija cerība. Cerība, ka es varu kaut ko mainīt. Cerība, ka pat tad, kad esi bruņurupucis, kas rāpo pretī mērķim, kāds var nākt un uzcelt pacēlāju. Man tas notika. Es nezinu, vai tas atkārtosies. Bet man tas nav vajadzīgs. Jo es jau esmu tur, kur gribēju būt. Un tas ir labākais laimests no visiem.