Pirms diviem gadiem es biju tādā dzīves posmā, kurā, atskatoties pagātnē, šķiet, ka es vienkārši gāju pa straumi, nepievēršot uzmanību tam, kas notiek apkārt. Man bija darbs, kuram veltīju lielāko daļu sava laika, bija ģimene, kas jau bija pieradusi pie manām ilgajām darba stundām, un bija arī šī pastāvīgā sajūta, ka pietrūkst kaut kādas dzirksteles, kaut kāda negaidīta notikuma, kas izsistu mani no ierastā ritma. Vecgada vakars man vienmēr ir bijis tāds kā etiķete – jāatzīmē, jāsvin, jābūt priecīgam, bet iekšā es bieži jutos tukšs, jo šī diena man atgādināja par to, cik ātri skrien laiks un cik maz esmu izdarījis. Šoreiz situācija bija vēl sarežģītāka, jo mana sieva bija aizbraukusi pie savas māsas uz ārzemēm, bērni – pie vecvecākiem, un es paliku viens pats savā dzīvoklī, ar skatu uz pilsētu, kas gatavojās uguņošanai.
Bija ap deviņiem vakarā, kad es sapratu, ka negribu skatīties televizoru, kurā rāda tos pašus vecos koncertus un prezidenta uzrunas, un arī negribu sēdēt klusumā, domājot par to, cik vientuļš var būt cilvēks pat skaļu svētku vidū. Es nolēmu, ka vienkārši papētīšu internetu, varbūt uzrakstīšu kādu vēstuli seniem draugiem vai paskatīšos, kas jauns pasaulē. Tā es atvēru pārlūku un, meklējot kādu interesantu saturu, uzgāju saiti, kas mani uzrunāja. Tajā brīdī man nebija nekādu plānu, nebija nekādu cerību, tikai tīra ziņkāre. Es noklikšķināju un nonācu lapā, kas izskatījās pavisam citādāka nekā viss, ko biju redzējis – moderna, ērta un ar kaut kādu maģisku noskaņu. Tā bija vavada kazino lv, un es, to pat īsti neapzinoties, sāku pētīt tās iespējas, jo man šķita, ka šis var būt labs veids, kā aizpildīt to tukšumu, kas bija izveidojies šajā svētku vakarā.
Sākumā es tikai vēroju, kā darbojas saskarne, kā mainās attēli, kādi ir noteikumi. Man vienmēr ir paticis viss vizuāli skaistais, un šī vietne man atgādināja par kosmosa kuģa vadības paneli – daudz pogu, gaismiņu, iespēju. Es izvēlējos spēli ar nosaukumu, kas man atgādināja par pilsētu, kurā biju viesojies jaunībā – ar noslēpumainiem torņiem un senām leģendām. Kad es pirmo reizi uzspiedu griezienu, manā ķermenī izgāja tāda kā elektriskā strāva, jo es nezināju, ko sagaidīt. Rezultāts nebija ne liels, ne mazs – vienkārši kārtējais grieziens, kas deva mazliet vairāk, nekā biju ielicis. Bet tieši šī mazā uzvara lika man pasmaidīt, un es sapratu, ka šī ir sajūta, kuru esmu aizmirsis. Es vairs nedomāju par to, ka ir Vecgada vakars, par to, ka man jāskaita minūtes līdz pusnaktij, par to, ka man jāsūta apsveikumi. Man bija tikai šis ekrāns, šī krāsu spēle un šī patīkamā nenoteiktība.
Nākamajā stundā es iegāju tādā kā meditatīvā stāvoklī. Es mainīju spēles, mēģināju dažādas likmju summas, un katru reizi, kad laimests bija lielāks, es skaļi iesmējos, pats pie sevis, jo mans kaķis, kurš gulēja uz dīvāna, jau bija pieradis, ka es runāju ar sevi. Kādā brīdī, kad pulkstenis rādīja desmit minūtes pirms pusnakts, es sapratu, ka esmu savācis summu, kas pārsniedza manas cerības. Sākumā man bija grūti noticēt, ka tas ir īsts, ka manā kontā tiešām ir šie skaitļi, kurus es redzu. Es pārbaudīju vairākas reizes, pārliecinājos, ka viss ir pareizi, un tad es vienkārši aizvēru acis un dziļi ieelpoju. Kad es tās atvēru, pulkstenis bija pāri divpadsmitiem, un ārā jau sprāga uguņošana. Es piecēlos, piegāju pie loga un skatījos, kā debesis ziedēja visās krāsās, un manā sirdī bija sajūta, ka šis gads sākās pavisam savādāk nekā iepriekšējie.
Tajā naktī es ilgi vēl nevarēju aizmigt. Es domāju par to, kā nejaušība, viena klikšķa brīdis, viena izvēle var mainīt tavu skatījumu uz visu. Protams, es neplānoju kļūt par regulāru spēlētāju, un es zināju, ka veiksme ir mainīga, bet šī pieredze man iemācīja vienu ļoti svarīgu lietu – ka dzīvē ir vērts būt atvērtam, pat ja tu esi viens. Nākamajā dienā, kad visi atgriezās mājās un man jautāja, kā es svinēju, es smaidot atbildēju, ka man bija ļoti neparasts un produktīvs Vecgada vakars. Sieva paskatījās uz mani ar neuzticību, jo es parasti neesmu tik noslēpumains, bet es neiedziļinājos, jo sapratu, ka šī pieredze ir mana personīgā dāvana – noslēpums, ko varu glabāt tikai sev.
Turpmākajās nedēļās es pamanīju, ka manā ikdienā ir ienācis vairāk gaišuma. Kad darbā bija saspringti brīži, es atcerējos to Vecgada vakaru un to sajūtu, kad veiksme bija manā pusē. Protams, es neļāvu sev aizrauties, bet es atļāvos dažreiz, piemēram, svētdienas vakaros, atgriezties vavada kazino lv, lai atkal izdzīvotu šo brīdi, kad es esmu tikai es un mana intuīcija, bez spiediena un bez pienākumiem. Kādā no šiem vakariem es pat pasaucu savu labāko draugu, lai viņš paskatās, kā tas darbojas, un viņš, sākumā skeptisks, pēc dažām minūtēm jau pats gribēja pamēģināt. Mēs kopā pavadījām jautru stundu, un, lai arī nekas liels nelaimējās, mums bija ļoti labs garastāvoklis. Un tieši to es sapratu – šī nav tikai spēle, tā ir arī veids, kā veidot saikni ar citiem, dalīties ar emocijām un smieties, pat ja nekas īpašs nenotiek.
Reiz, kad mans darba projekts bija sevišķi nogurdinošs un es jutos izsists no sliedēm, es nolēmu vakarā veltīt sev stundu, lai atgrieztos šajā vietā. Es atvēru vavada kazino lv, bet šoreiz ar citu mērķi – nevis lai uzvarētu, bet lai vienkārši atslēgtos. Es izvēlējos spēli ar jūras tēmu, kurā bija delfīni un koraļļi, un katrs grieziens man lika iedomāties, ka esmu zem ūdens, kurā nav skaļu biroja trokšņu un steidzamu e-pastu. Pēc tam es jutos kā no jauna piedzimis, un, kad es izgāju ārā pastaigā, gaiss šķita svaigāks un debesis zilākas. Tieši tāpēc es tagad iesaku ikvienam, kurš jūtas pārguris vai iestrēdzis, atrast kaut ko, kas viņam sniedz šādu sajūtu – vai tā ir mūzika, grāmata vai šī virtuālā pasaule, kurā vari būt vienkārši tāds, kāds esi.
Protams, es neesmu naivs un saprotu, ka šāda veida aktivitātēm jābūt ar mēru. Es esmu noteicis sev skaidras robežas – noteiktu summu nedēļā, ko esmu gatavs tērēt, un noteiktu laiku, pēc kura es vienmēr apstājos, lai arī kāds būtu rezultāts. Šī disciplīna man palīdz saglabāt kontroli un baudīt procesu bez stresa. Manā pieredzē šī ir bijusi ne tikai izklaide, bet arī sava veida skola – esmu iemācījies pieņemt zaudējumus bez dusmām, priecāties par mazajām uzvarām un, pats galvenais, nepadarīt spēli par savas pašvērtējuma pamatu. Šī gada sākumā, kad es atskatījos uz Vecgada vakaru, es sapratu, ka tas nebija tikai par naudu, bet gan par to, ka es atļāvos sev kaut ko jaunu, ka es pārkāpu savu iekšējo robežu un atklāju, ka pasaule ir daudz interesantāka, nekā es domāju.
Tagad, kad kāds man jautā, kā es pavadīju to Vecgada vakaru, es vienmēr pasmaidu un saku, ka man bija ļoti personīgs un neaizmirstams piedzīvojums. Un, lai gan daudzi to nesaprastu, man ir vienalga, jo šis stāsts ir mans, un tas man atgādina, ka pat vistumšākajos brīžos var atspīdēt gaisma, ja tikai ļaujies tai. Es joprojām reizēm atveru vavada kazino lv un pavadu kādu mierīgu vakaru, bet tagad es to daru nevis tāpēc, ka man ir garlaicīgi, bet gan tāpēc, ka man patīk šī sajūta – būt brīvam, būt mazliet drosmīgam un būt atvērtam visam, ko dzīve piedāvā. Un zini, kas ir vislielākais ieguvums? Es vairs nebaidos no vientulības, jo esmu sapratis, ka pat viens pats vari radīt savus svētkus.