Man vienmēr ir licies, ka cilvēki, kas stāsta par saviem laimestiem kazino, ir vai nu meloņi, vai arī cilvēki, kas vienkārši grib attaisnot savu vieglprātību. Es esmu audzināta citādi. Mana māte bija skolotāja, mans tēvs strādāja kokzāģētavā, un mūsu mājā nauda nekad netika izmesta vējā. Katrs lats tika skaitīts, katrs pirkums tika apspriests, un jebkāda doma par azartspēlēm tika uzskatīta par gandrīz noziegumu pret ģimeni. Es uzaugu ar pārliecību, ka cilvēks pats ir savas dzīves kalējs, un ka veiksme ir tikai cītīga darba blakusprodukts. Tāpēc, kad es pirmo reizi dzirdēju par tiešsaistes kazino, es noraidīju to kā kaut ko, kas nav paredzēts cilvēkiem kā es. Bet dzīve mēdz likt mums pārskatīt savus uzskatus, un dažreiz tas notiek visnegaidītākajos brīžos.
Man tagad ir trīsdesmit deviņi gadi, es strādāju par medmāsu reģionālajā slimnīcā, un mana ikdiena ir piepildīta ar cilvēku sāpēm, cerībām un bailēm. Es mīlu savu darbu, bet tas prasa no manis visu. Katru vakaru, kad es atgriežos mājās, es jūtos izsmelta. Ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Es esmu tā, kurai visi stāsta savas problēmas, bet kurai pašai nav neviena, kam pastāstīt savas. Mans vīrs nomira pirms pieciem gadiem, un kopš tā laika es esmu viena. Man ir kolēģi, ar kuriem es runāju par darbu, un kaimiņi, ar kuriem es runāju par laikapstākļiem, bet neviens, ar ko es varētu vienkārši pasēdēt un neko nedomāt. Tāpēc vienu vakaru, kad es biju pārāk nogurusi, lai lasītu grāmatu, un pārāk nomodā, lai gulētu, es atvēru planšetdatoru un sāku meklēt kaut ko, kas mani aizņemtu. Es nejauši nonācu pie vavada kazino, un es pirmo reizi mūžā aizdomājos par to, ko es īsti daru ar savu dzīvi.
Es reģistrējos, jo tas bija vienkārši, un es nolēmu, ka ielikšu tikai nelielu summu, tādu, ko es pat nepamanītu, ja pazaudētu. Tas bija mans veids, kā sev teikt, ka tas nav nekas nopietns. Tikai izklaide. Tikai veids, kā pavadīt vakaru, kad nekas cits nav ko darīt. Es sāku ar vienkāršu spēli, kas prasīja tikai nospiest pogu. Nekādas stratēģijas, nekādas domāšanas. Tikai mirgojošas gaismas un skaņas, kas atgādināja spēļu automātus, kurus es biju redzējusi filmās. Pirmie griezieni bija neveiksmīgi. Es zaudēju visu, ko biju ielicis, un es pasmējos par sevi. Protams, ka es zaudēju. Tā jau vienmēr notiek. Es aizvēru planšetdatoru un devos gulēt, domādama, ka tas bija muļķīgi.
Bet nākamajā vakarā es atkal atvēru vietni. Šoreiz es biju mazliet uzmanīgāka. Es izlasīju noteikumus, paskatījos, kādas spēles ir pieejamas, un izvēlējos kaut ko vienkāršāku. Es sāku ar mazu likmi, un pēkšņi, pēc dažiem griezieniem, ekrānā parādījās kaut kas, ko es nebiju gaidījusi. Es laimēju. Nebija milzīga summa, bet tā bija pietiekami, lai es justu, ka mans vakars nav bijis velti. Es sēdēju un smaidīju, un tas bija dīvaini, jo es nevarēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju smaidījusi bez iemesla. Tajā vakarā es pamanīju, ka vietnē ir arī dažādas spēles, kas prasa nedaudz domāšanas, un es nolēmu, ka pamēģināšu kādu no tām. Es atvēru galda spēļu sadaļu, un tur bija daudz kas tāds, ko es nekad nebiju redzējusi. Es izvēlējos vienu, kas šķita vienkārša, bet tajā pašā laikā prasīja nedaudz uzmanības.
Es sāku spēlēt, un pēkšņi es sapratu, ka es koncentrējos. Es aizmirsu par darbu, par pacientiem, par visu, kas mani nomāca. Es biju tikai tur, tajā brīdī, un tas bija brīnišķīgi. Es zaudēju pirmo raundu, bet tas mani neapbēdināja. Es vienkārši nospiedu pogu vēlreiz. Un tad es laimēju. Un tad vēlreiz. Un tad es sapratu, ka es neesmu tik slikta, kā es domāju. Ka man ir paveicies vairāk, nekā es biju gaidījusi. Tas nebija par naudu. Tas bija par to, ka es beidzot izvēlējos darīt kaut ko tāpēc, ka es to gribu, nevis tāpēc, ka man tas būtu jādara. Es sāku spēlēt вавада казино ne tāpēc, ka gribēju naudu, bet tāpēc, ka gribēju sajūtu, ka kaut kas notiek. Ka es neesmu tikai medmāsa, kas katru dienu dara vienu un to pašu, un sieviete, kas vakaros skatās televizoru. Es sāku pievērst uzmanību tam, kā es jūtos, kad es uzvaru, un kā es jūtos, kad es zaudēju. Un es sapratu, ka abos gadījumos es jūtos dzīva. Tas ir tas, ko es biju pazaudējusi. Tā sajūta, ka notiek kaut kas neparedzēts, ka dzīve nav tikai plāns, kas jāizpilda.
Vienu vakaru mana kolēģe, kas strādā blakus nodaļā, pamanīja, ka es smaidu. Viņa jautāja, kas noticis, un es pirmo reizi mūžā jutos neveikli. Es nezināju, kā to izskaidrot. Es pati īsti nesapratu, kas tas ir. Es mēģināju pateikt, ka tas ir tikai kaut kas, ko es daru, lai atslēgtos, bet viņa nesaprata. Viņa domāja, ka esmu iekšā kaut kādās muļķīgās spēlēs, kas man atņem laiku. Un varbūt viņai bija taisnība. Bet tajā pašā laikā es zināju, ka tas nav tikai par spēlēm. Tas ir par to, ka es beidzot daru kaut ko tāpēc, ka es to gribu, nevis tāpēc, ka man tas būtu jādara. Es sāku domāt par to, cik daudz manā dzīvē ir lietu, kuras es daru tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts. Es sāku domāt par to, cik daudz es esmu sev aizliegusi vienkārši tāpēc, ka tas nešķita nopietni. Un tad es sapratu, ka šī spēle, šī вавада казино, nav tikai par laimestu. Tā ir par atļauju sev būt cilvēkam, kurš var kļūdīties, kurš var riskēt, kurš var vienkārši baudīt procesu, nevis tikai gaidīt rezultātu. Es sāku spēlēt retāk, bet ar lielāku prieku. Es sāku pievērst uzmanību tam, kā es jūtos, kad es uzvaru, un kā es jūtos, kad es zaudēju. Un es sapratu, ka abos gadījumos es jūtos dzīva. Es sāku runāt ar savu kolēģi par to, un viņa beidzot saprata. Viņa teica, ka redz, ka es esmu laimīgāka, un tas viņai ir svarīgākais. Mēs sākām kopā spēlēt dažreiz, un tas kļuva par mūsu kopīgu izklaidi. Mēs smējāmies par zaudējumiem un priecājāmies par laimestiem, un tas mūs tuvināja vairāk nekā jebkas cits pēdējo gadu laikā. Tas nebija par naudu. Tas bija par laiku, ko mēs pavadījām kopā, un par sajūtu, ka mēs esam komanda.
Tagad, kad es atskatos uz to laiku, es redzu, ka tas nebija par spēli. Tas bija par to, ka es beidzot pieņēmu, ka man nav jābūt perfektai. Man nav jābūt tai, kura vienmēr zina labāko ceļu. Man ir jābūt cilvēkam, kurš ir gatavs izmēģināt kaut ko jaunu, pat ja tas šķiet muļķīgi. Es joprojām spēlēju dažreiz. Ne katru dienu, ne katru nedēļu. Bet tad, kad es jūtu, ka man vajag atgādinājumu par to, ka dzīve ir neprognozējama un ka tas ir labi. Es vairs neskatos uz to kā uz veidu, kā aizmirst problēmas. Es skatos uz to kā uz veidu, kā atcerēties, ka es esmu dzīva. Un tas, manuprāt, ir lielākais laimests, ko es jebkad esmu ieguvusi. Nevis nauda, nevis statuss, bet gan sajūta, ka es varu būt tā, kura es esmu, bez tā, lai kāds man teiktu, ka tas nav pareizi. Mana māte vienmēr teica, ka nauda ir jāskaita, bet viņa nekad neteica, ka laime ir jāskaita. Un tagad es zinu, ka dažreiz ir jāļauj lietām notikt tā, kā tās notiek. Un tas ir labi.